Dīķa kopšana

Ja ūdenstilpes dibenā sakrājies pārāk daudz organisko vielu, tās pūst, ūdens sasmok. Dīķi, kur litrā ūdens ir mazāk par 4 mg skābekļa, jau var uzskatīt par mirušu.

Zāles un nezāles
???Pēdējos gados dīķi (tas izrakts pirms desmit gadiem, dziļākajā vietā ir 2 – 3 metri) strauji sāk pārņemt kāda stīgojoša zāle. Dīķī ielaidām karūsas, iestādījām ūdensrozes. Lai nenomāktu ūdensrozes, plēsām to ārā ar rokām, miglojām ar raundapu. Tomēr dīķis turpina aizaugt. Kas tā ir par nezāli? Kā to iznīdēt?
!!!Laukos mums izrakti divi dīķi. Vienā no tiem ielaistas zivis, bet otru domājam izmantot peldēšanai. Pamazām abi dīķi aizaug ar ūdens¬zālēm. Esam mēģinājuši tās izpļaut un izvilkt ar grābekli, bet šie pasākumi nelīdz. Varbūt ir kādi līdzekļi, ko varētu iekaisīt dīķos, lai tiktu vaļā no nezālēm?
???Pie mājas ir neliels dīķis, kurā mīt karpas, karūsas un vēži. Diemžēl vairs netiekam galā ar dīķī augošajām ūdenszālēm. Katru gadu izravējām, it kā bija normāli, bet šogad ravēšana nelīdzēja, pēc mēneša atkal pieauga pilns! Kaut kur dzirdēju par baltajām karpām, kuras pārtiek no ūdenszālēm. Kas tās ir par zivīm, vai tās patiešām var līdzēt?
!!!Ja dīķī mīt karpas, karūsas un vēži, tas nozīmē, ka ūdens tur ir labs. Kā zināms, galvenā prasība zivju un vēžveidīgo dzīvnieku normālai augšanai ir pietiekams izšķīdušā skābekļa daudzums ūdenī. Audzējot vēžus, uz litru ūdens jābūt vismaz 5 mg skābekļa, karpām vajadzētu 3 – 7 mg, izturīgajām karūsām pietiek ar 1 – 4 mg/l; vēlamais dīķa dziļums 1,5 – 3 metri.
Zivis patērē skābekli un piemēslo ūdenstilpi, tādējādi pasliktinot ūdens kvalitāti. Dīķi piesārņo arī neapēstā barība, zivju iebarošana pirms makšķerēšanas. Jebkuras organiskās vielas, kas nokļūst ūdenī, pamazām veicina dīķa aizaugšanu: piesārņojums pamatnē sāk uzkrāties, samazinās ūdens slāņa dziļums, un krasta augi ar katru gadu vairāk virzās uz dīķa vidu. No krasta puses īpaši labi aug grīšļi, čemurainie puķumeldri, trejlapu puplakši, cirvenes, īrisi, dziļāk ūdenī – meldri, niedres, kosas, vēl tālāk – ūdensrozes, dažādas glīvenes.
Krasta zona pie ūdens ir regulāri jākopj gan mehāniski, gan bioloģiski. Augus appļauj, izrauj ar rokām vai mehānismiem, var izmantot arī zālēdājas zivis.

Vismaz trīs četras reizes vasarā ūdensaugus nopļauj līdz saknēm ar rokas izkapti (tai ir īsāks asmens, bet garāks kāts) vai mehanizēto zāles pļāvēju tā, lai ūdens spoguļvirsma arvien būtu 70 – 80 %. Izplēstie un nopļautie augi no dīķa noteikti jāizvāc. Peldošos un zemūdens augus no dīķa var izvākt ar dzelzs grābekļiem, tīkliem vai dzeloņstiep-lēm, iestiprinot tās vairākās kārtās starp divām kārtīm (mietiem). Lielas ūdenstilpes no augiem ieteicams attīrīt ar ūdensarklu (koka trijstūris, kura ārējām malām piestiprinātas asas metāla sloksnes).
Ja zivis piebaro, ūdenstilpē noteikti jāielaiž arī 5 – 10 % līņu, jo tie uzmeklēs barību aizaugušās dīķa vietās un apēdīs karpu atstāto barību.
Nav ieteicams dīķu kopšanā izmantot ķīmiskos līdzekļus – tie sagandē ūdeni (negatīvi ietekmē augus un dzīvniekus, tātad arī cilvēku veselību). Augstāko ūdensaugu ierobežošanai pašlaik gan ir atļauts raundaps, tomēr ir jau izpētīts, ka šis preparāts izraisa abinieku mazuļu kroplības, tostarp kaitē arī zivju barības organismiem. Tikpat bīstami ir arī aļģu iznīcināšanai domātie algicīdi, kuru galvenā sastāvdaļa ir vara sulfāts (lai apkarotu ūdensaugus, to lieto atšķaidījumā 1 : 50 000). Kaitīgs ir arī hlora un benzola savienojums hlorbenzols (0,03 % koncentrācijā ūdensaugus iznīcina dažās dienās).

– Zivju audzēšanai paredzēto dīķi nevajadzētu izmantot peldēšanai un braukšanai ar laivu, laukaugu vai siltumnīcu kultūru laistīšanai, lauksaimniecības tehnikas mazgāšanai, mājlopu dzirdīšanai, jo tad tas ir nolemts aizsērēšanai, ātrai iznīkšanai. Vislabāk rakt vairākus dīķus, katru savai noteiktai vajadzībai, – skaidro Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Jāzeps Sprūžs.
Pēdējos gados pret dīķu aizaugšanu iesaka izmanot tā sauktos dzīvos melioratorus – zālēdājas zivis. No tām populārākās sugas ir baltais amūrs, parastais jeb baltais platpieris, kā arī raibais platpieris. Pieauguši amūri galvenokārt pārtiek no mīkstiem un cietiem ūdensaugiem, bet platpieri – no sīkajām aļģēm jeb fitoplanktona. Šīs zivis kultivē daudzās pasaules valstīs, tās legāli ieved un piedāvā iegādāties arī dažas Latvijas zivju audzētavas, bet tām nav tiesību izlaist amūrus un platpierus dabiskajās ūdenstilpēs, kur tie varētu nelabvēlīgi izmainīt vietējo ekosistēmu.
– Latvijā ir liela interese par zāl¬ēdāju zivju izmantošanu, tomēr jāņem vērā vairāki būtiski faktori, pirmām kārtām tas, ka dīķa attīrīšanai no pārmērīga zāļu aizauguma nepieciešams liels šo zivju blīvums, taču tās maksā apmēram četras reizes dārgāk nekā parastās karpas. Mūsu klimata ap¬stākļos zālēdājas nevairojas, – stāsta bioloģijas zinātņu doktors, Latvijas Zivju resursu aģentūras laboratorijas vadītājs Andis Mitāns. – Tās ir izteiktas siltūdeņu iemītnieces, ar augiem vislabāk barojas tad, ja temperatūra ir virs +20 °C, tāpēc Latvijas klimata apstākļos to barošanās sezona ir visai īsa. Vasaras sezonā, intensīvi patērējot un pārstrādājot augus, zālēdājas zivis izvada ar slāpekli un fosforu bagātu ekskrementu masu, duļķo ūdeni un izraisa tā ziedēšanu. Temperatūrai krītoties, tās arvien vairāk pievēršas dzīvnieku izcelsmes barībai: vēžveidīgajiem, kukaiņu kāpuriem, tārpiem, tādējādi konkurējot ar vietējām zivīm. Tomēr mūsu dīķsaimniecībās (ņemot vērā arī klimata izmaiņas) šīs augēdājas ir perspektīvas, tās varētu audzēt kopā ar karpām, karūsām, līņiem un citām tradicionālām sugām.

Karpas parasti rokas pa dūņu slāni vairāk nekā 10 cm dziļi, vienlaikus bojājot gultnē iestiprinājušos augu, piemēram, ūdensrožu, saknes.
Karpu dīķa dibenā nogulumu slānis ik gadu palielinās par 5 – 6 centimetriem.